Lai labāk izprastu zemāk rakstīto, svarīgi būt izlasījušam Jura Zalāna rakstu:
https://ir.lv/2020/04/28/muzika-par-brivu/
Mūzika ir par brīvu, ja apskatām šo apgalvojumu filozofiski. Tā var skanēt tavā galvā, tai var dungot līdzi nemaksājot. Mūzika ir kā džins. Ja patērētājs to grib nopirkt, bez pudeles tas nebūs iespējams. Un pudelei ir dažādas formas – koncerta biļete, kompaktdisks vai vinila plate, Spotify abonēšanas maksa, reklāmas noskatīšanās YouTube, reklāmas noklausīšanās radio, nodokļi, par kuriem tiek uzturētie sabiedriskie mediji, utml.
Pirmkārt un galvneokārt – es patiesi jūtu līdzi saviem aroda brāļiem un māsām, kuriem neklājas viegli šobrīd. Novēlu panākumus katram, kas ir mūsu industrijā. Latvijā būtu jābūt lielākam atbalstam kultūras nozarei no valsts puses. Tai pat laikā uzskatu, ka par grūtībām, kurās esam attapušies (te es domāju zemo finanšu pratību), esam līdzatbildīgi. Nenotika tā, ka katram no mums bija uzkrāts 6000 eiro liels “drošības spilvens” un 12. martā Uga Dumpis kopā ar Kariņu, Viņķeli un Puntuli to nacionalizēja.
vai ir jāuzstājas par brīvu, un vai mūziķi ir īpaši izredzētie, kuriem nebūtu jāuzlabo finanšu pratība?
Šobrīd redzam, ka soctīklos lielākā daļa performē par brīvu. Uzstāties prezidentam un mediķiem normālos apstākļos, manuprāt, ir goda lieta. Diez vai rakstā minētos mūziķus ar varu piespieda kāpt uz skatuves. Ir lietas, ko mēs spējam kontrolēt. Viena no tām ir izvēle. Vai uzstāties par brīvu? Neeksistē viennozīmīga atbilde. Ir mākslinieki, kuriem iespēja kādā brīdī parādīties plašākai publikai ir svarīgāka par honorāru. Ir tādi, kuriem to nevajag. Svarīgi nepieļaut, ka organizators aptin tevi ap pirkstu.
Mūziķiem ir jāspēj izprast uzņēmējdarbības pamati. Jāpārstāj romantizēt. Mūsu radītais un prasmes ir produkti. Dažreiz ar tiem var pacienāt, bet lielākoties tie jātirgo. Paši esam sastapušies ar dažādiem citu nozaru produktiem, kuru ražotāji ir atbalstījuši pasākumus nefinansējot tos – dažādi dzērieni un ēdieni, telpas ir bijušas mūziķiem un apmeklētājiem par brīvu.
Pieskaroties valsts iestāžu un muzikantu savstarpējām attiecībām – šķiet, krīzes laikā ātri esam aizmirsuši, ka tieši šīs iestādes ir tās, kuras bieži mēdz piedāvāt labi apmaksātus darbus mūziķiem (padomājiet kaut vai par tiem pašiem pilsētu svētkiem).
Vislielāko neizpratni augstāk minētajā rakstā radīja šī rindkopa:
“Viņu [mūziķu] ienākumi ir bijuši neregulāri, reizēm niecīgi, dīkstāves posmi gadās arī nepandēmijas laikā. Daudziem māksliniekiem ir visgrūtāk pierādīt zaudējumus, kurus šī dīkstāve sagādā, jo viņiem bieži vien nav stabilas algas un nepieder uzņēmums ar regulāriem ienākumiem par uzstāšanos koncertos. Viņi dzīvo no grūti prognozējamām autoratlīdzībām. Turklāt, godīgi sakot, nereti māksliniekiem paniku izraisa jebkādi jautājumi, kas saistās ar nodokļiem.”
Šī nav sabiedrības un valdības vaina. Tā ir pašu mūziķu atbildība. Gandrīz ikviens Latvijas pilsonis ir tiesīgs nodibināt uzņēmumu. Nedaudz pārfrāzējot Džonu Kenediju – pirms mēs prasām kaut ko no valsts, iespējams, der aizdomāties, ko esmu devuši tai? Neredzu, ar ko mūziķi būtu īpašāki par citiem, kas seko savai sirdsbalsij un nodarbojas ar to, kas patiesi sniedz viņiem gandarījumu.
Ļoti iespējams, ka kafijas entuziasti gribētu to vien darīt kā grauzdēt kafiju, atklāt jaunas tehnikas, apspriest to ar citiem grauzdētājiem, utt. Tomēr šiem cilvēkiem nākas mācīties saimniecisko darbību, ja ar savu kaislību grib uzturēt sevi. Jāmācās uzņēmējdarbība, nodokļu jautājumi, grāmatvedība, kā rīkoties ar kases aparātu, un vispār stāvēt otrpus letei un tirgot. Mēs dzīvojam kapitālismā. Ja kādam ir pretenzijas pret šo iekārtu, atcerieties, kāda Latvijā valdīja pirms tam.
Radīt un pārdot šobrīd nav aizliegts
Krīzes mēdz uzskatīt par iespēju laiku. Piedāvājiet iespēlēt instrumentu, iedziedāt, aranžēt, producēt, miksēt. Rakstiet mūziku, ko iesniegt “production music” fonotēkām, taisiet semplu pakas, taisiet tiešsaistes kursus. Ja pēc tā nav pieprasījuma lokāli, piereģistrējieties, piemēram, fiverr.com un līdzīgos servisos, izglītojieties paši, dibiniet jaunus kontaktus. Interneta laikmetā ir daudz iespēju. Mūsdienās veikt skaņu ierakstus ir tik vienkārši kā vēl nekad. Ierakstīšanas tehniku var sagādāt sev par 150 eiro. Pieņemot, ka gandrīz katram rietumu pasaulē mūsdienās ir dators, ir pat pieejama bezmaksas programmatūra. Brīvā tirgus ekonomika parādīs, vai pēc mūsu prasmēm ir pieprasījums. Lielākā daļa mūziķu uzvedas un domā kā darbinieki, nesaprotot, ka mums būtu jāuzvedas un jādomā kā uzņēmējiem.
Kā Džordans Pītersons teiktu – dariet grūtas lietas, dariet tās labi, jo jūs paši apbrīnojat cilvēkus, kuri tā rīkojas. Ja jūs sirds dziļumos uzskatāt, ka jums ir, ko teikt šai pasaulei, jūs pārcietīsiet šo krīzi un nepadosieties tikai tādēļ, lai jūs sadzirdētu.
